Kad cilvēks ar demenci atkārtoti prasa doties mājās

„Es gribu mājās.” Daudziem ģimenēm tā ir viena no grūtākajām lietām, ko dzirdēt, īpaši, ja cilvēks, par kuru rūpējaties, sēž savā dzīvojamā istabā. Tas ir bieži, tas var notikt jebkurā demences stadijā, un ir mierīgi, praktiski veidi, kā reaģēt. Šajā lapā aplūkots, ko vārdi bieži nozīmē, ko teikt, kādas aktivitātes var palīdzēt brīdī un kā paturēt drošību.

Kāpēc cilvēks ar demenci atkārtoti prasa doties mājās?

Parasti “mājas” ir sajūta, nevis vieta. Alcheimera biedrība to apraksta kā komforta un drošības sajūtu vai mājas no pagātnes, nevis pašu māju. Demence var padarīt pazīstamas istabas svešas, un cilvēks var justies, ka dzīvo agrākā dzīves posmā, kad mājas bija bērnības māja vai vieta, kur audzināti bērni.

Vārdi var būt arī zīme, ka tieši tagad kaut kas nav kārtībā: viņam ir izsalkums, slāpes, nepieciešams doties uz tualeti, sāp, ir pārāk karsts vai auksts, viņš ir noguris, vientuļš, nobijies vai pārslogots ar troksni. Nacionālais novecošanās institūts uzskaita sāpes, troksni, vientulību, izmaiņas rutīnā un zāles starp uzbudinājuma cēloņiem.

Ko teikt, kad viņi prasa doties mājās?

Reaģējiet uz sajūtu, nevis uz vārdiem. Ģimenes aprūpētāju alianse iesaka nemēģināt pārliecināt cilvēku, ka viņš kļūdās: viņa sajūtas ir īstas, tāpēc vispirms atbildiet ar mierinājumu un pārliecinājumu, tad maigi novirziet uzmanību.

Frāzes, kas bieži palīdz:

• Nosauciet sajūtu. “Šķiet, ka jūs ilgojaties pēc mājām.”
• Pārlieciniet. “Jūs šeit esat drošībā, un es esmu kopā ar jums.” Alcheimera asociācija iesaka vienkāršos vārdus “Jūs šeit esat drošībā.”
• Aicniet atmiņas. “Pastāstiet man par savām mājām. Kāda bija jūsu virtuve?” Jautājumi par tālo pagātni parasti ir ērtāki nekā jautājumi par šodienu.
• Piedāvājiet kaut ko kopā. “Iedzersim vispirms tēju,” vai “Vai palīdzēsiet man ar šiem dvieļiem?”

Silta intonācija un roka uz rokas, ja cilvēks mīl pieskārienus, var pateikt vairāk nekā vārdi.

Ko vajadzētu izvairīties darīt?

• Strīdēties vai skaidrot. “Jūs tagad dzīvojat šeit” vai “Šīs ir jūsu mājas jau 40 gadus” prasa pieņemt kaut ko, ko demence padara grūti pieņemamu, un tas var likties kā teikts, ka viņi kļūdās.
• Pratināt. “Vai jūs neatceraties?” vai “Kāda ir adrese?” rada spiedienu.
• Bloķēt durvis dusmās. Ja viņi dodas ārā, paliekiet mierīgi un ejiet līdzi. Kopīga īsa pastaiga bieži nomierina vēlmi.
• Steigties. Dodiet laiku runāt par mājām, pirms mainīt tematu.

Aktivitātes, kas var palīdzēt brīdī

Pēc tam, kad esat atzinis sajūtu, mierīga, pazīstama aktivitāte var novirzīt uzmanību, neatmetot to.

1. Skatieties mājas un ģimenes fotogrāfijas. Pārlapojiet lapas un komentējiet (“Paskatieties uz to dārzu”), nevis uzdodiet jautājumus. Tālrunī vai planšetē Foto pāri pārvērš jūsu pašu ģimenes fotogrāfijas maigā atbilstības spēlē, un fotogrāfijas paliek jūsu ierīcē.
2. Runājiet par mājām. Sarunu kartītes piedāvā atvērtus jautājumus par mājām, virtuvēm, kaimiņiem un svētkiem bez pareizām atbildēm.
3. Ieslēdziet mūziku, ko viņi mīl. Nacionālais novecošanās institūts uzskaita nomierinošu mūziku starp veidiem, kā mazināt uzbudinājumu. Skatiet mūsu mūzikas aktivitātes.
4. Pagatavojiet uzkodu vai dzērienu. Izsalkums un slāpes var izskatīties pēc nemiera. Tase tējas vai iecienīts saldums ir arī neliels mājas sajūtas rituāls.
5. Dodieties pastaigā vai sēdiet ārā. Kustība un dienasgaisma palīdz, īpaši dienas pirmajā pusē.
6. Dodiet pazīstamu darbu. Locīt veļu, kārtot galda piederumus vai laistīt augus var atgriezt sajūtu, ka vadāt mājsaimniecību.
7. Palēniniet visu. Izslēdziet televizoru, samaziniet troksni un spilgtumu un izmēģiniet kopīgu mierīgās elpošanas pauzi.

Ja viena ideja neder, izmēģiniet citu vēlāk. Kopā mierīgi sēdēt ir arī labs rezultāts.

Pārbaudiet cēloni, ko var novērst

Alcheimera biedrība iesaka uzturēt īsu pierakstu par to, kad prasīšana notiek, piemēram, pirms ēdienreizēm, pēc viesiem vai krēslas laikā. Modeļi palīdz vieglāk plānot iepriekš.

Vai ir pieļaujams pateikt baltu melu?

Šis ir īsts strīds, un laipnas ģimenes nonāk dažādās pozīcijās. Alcheimera biedrība saka, ka nav viena pareiza atbilde: nepatiesības var dažus cilvēkus padarīt aizdomīgākus, tāpēc izlemiet, kas ir cilvēka interesēs, un esiet konsekventi. Penn Memory Center līdzdirektora viedoklis ir tāds, ka patiesība ir noklusējums un maiga nepatiesība ir pieņemama tikai tad, ja cilvēks nevar apstrādāt konkrētu patiesību, un ka nekad nedrīkst izsmiet viņa realitāti.

Daudzi aprūpētāji atrod vidusceļu, kas der: vispirms godīgs mierinājums un novirzīšana (“Mēs šonakt paliksim šeit, un es esmu tepat blakus”), bez strīda par to, kur ir mājas.

Ko darīt, ja tas notiek katru pēcpusdienu vai vakaru?

Nemiers, kas sākas vai pastiprinās vēlu pēcpusdienā, bieži tiek saukts par sundowning. Nacionālais novecošanās institūts iesaka stabilu grafiku, ikdienas saules gaismu un aktivitāti, mazāk vēlu snaužu un nekādu kofeīnu vai alkoholu dienas otrajā pusē. Gaismu ieslēgšana pirms krēslas arī var palīdzēt. Mūsu ceļvedī par nomierinošām vēlas pēcpusdienas aktivitātēm ir vairāk.

Kā nodrošināt drošību, ja viņi mēģina aiziet

Prasība doties mājās var novest pie klejošanas. Alcheimera asociācija aplēš, ka seši no desmit cilvēkiem, kas dzīvo ar demenci, vismaz vienreiz klejos.

Sagatavojieties iepriekš:

• ID vai medicīniska aproce ar viņa vārdu un jūsu tālruņa numuru, un uzlīmes uz drēbēm. Nacionālais novecošanās institūts min programmas MedicAlert un Alzheimer’s Association Safe and Found, par ko var būt jāmaksā.
• Durvju zvaniņš vai signalizācija un slēdzenes, kas novietotas augstu vai zemu. Nekad neslēdziet cilvēku vienu pašu.
• Nesena tuvplāna fotogrāfija un saraksts ar vietām, kur viņš varētu doties, piemēram, bijušās mājas vai darbavieta.
• Pastāstiet uzticamiem kaimiņiem un iedodiet viņiem savu numuru.

Ja viņš pazūd: pārbaudiet tuvākās drošās vietas un nekavējoties sazinieties ar vietējo policiju vai neatliekamās palīdzības dienestiem. Negaidiet noteiktu minūšu skaitu, pirms ziņojat. 2021. gada ASV Tieslietu departamenta žurnāla raksts par pazudušu personu izmeklēšanu norāda, ka tiesībaizsardzības iestādēm nevajadzētu prasīt noteiktu gaidīšanas laiku; tajā arī minēti simptomi, kas līdzīgi demencei, kā augsta riska pazīme. Vietējās ziņošanas procedūras atšķiras. Pastāstiet glābējiem, ka cilvēkam ir demence, sniedziet pēdējo zināmo atrašanās vietu un nesenu fotogrāfiju un ievērojiet viņu norādījumus. Ja ir kāds cits palīgs, lūdziet viņu palikt pie tālruņa. Nemeklējiet nedrošās vietās vienatnē.

Kad man zvanīt ārstam?

Nekavējoties zvaniet viņa ārstam, ja prasīšana vai apjukums sākas pēkšņi vai stipri pasliktinās stundu vai dienu laikā. Nacionālais novecošanās institūts saka, ka pēkšņa vai ātri mainīga uzvedība, īpaši pēc infekcijas vai zāļu maiņas, ir jāpārbauda nekavējoties. Pēkšņs apjukums var būt deliriji, par ko NHS saka, ka tam nepieciešama steidzama palīdzība; urīnceļu infekcijas ir biežs cēlonis vecāka gadagājuma cilvēkiem.

Nākamajā vizītē arī noderīgi pieminēt stabilu modeli, jo sāpes, zems garastāvoklis, miega problēmas vai zāļu blakusparādības var visas spēlēt lomu.