Runa ar bērniem par demenci

Kad demence maina bērnam tuvu cilvēku, bērns var pamanīt izmaiņas pirms tam, kad pieaugušie sāk sarunu. Bērns var justies noraizējies, dusmīgs, apkaunots, vainīgs vai nezināt, kā rīkoties. Katrs bērns un katra ģimene ir atšķirīga. Skaidra informācija un stabils atbalsts var palīdzēt bērnam saprast, kas mainās, neuzliekot viņam pieaugušo pienākumus.

Alcheimera asociācijas rokasgrāmata par sarunām ar bērniem iesaka atbildēt godīgi vārdos, ko bērni saprot. Dementia Australia ģimenes rokasgrāmata arī uzsver godīgas sarunas, nomierinājumu un bērna telpas aizsardzību, lai viņš varētu palikt bērns. Izmantojiet šīs idejas kā sākumpunktu, nevis kā scenāriju katrai ģimenei.

Kā sākt sarunu par demenci?

Sāciet ar izmaiņu, ko bērns ir redzējis, vai jautājumu, ko viņš uzdevis. Varat teikt: „Tu esi pamanījis, ka vecmāmiņa atkārto jautājumus. Viņai ir slimība, ko sauc par demenci, un tā ietekmē atmiņu un domāšanu.” Izmantojiet cilvēka faktisko diagnozi tikai tad, ja tā ir zināma. Ja ģimene vēl gaida izmeklējumu, aprakstiet izmaiņu, bet nepiešķiriet tai nosaukumu.

Izvēlieties klusu brīdi, kad varat palikt sarunā. Izmantojiet īsus teikumus un pauzējiet, lai bērns varētu atbildēt. Nav jāizskaidro katra detaļa uzreiz. Jautājiet, ko bērns jau saprot un ko vēlas uzzināt nākamo. Jaunākam bērnam var palīdzēt attēlu grāmata vai vienkāršs piemērs; vecākam bērnam var būt vajadzīga sīkāka informācija vai laiks vienam, lai pārdomātu.

Ja cilvēks ar demenci vēlas un var piedalīties, turiet viņu iesaistītu. Pirms dalīšanās ar citiem cilvēkiem privātu medicīnisku informāciju pārrunājiet ar bērnu, ko cilvēks vēlas. Bērns var vēlēties, lai vecāks vai uzticams pieaugušais atrodas tuvumā, kad viņš apmeklē, vai var nevēlēties pārrunāt diagnozi ar draugiem vai skolā vēl.

Ko stāstīt bērnam par demenci?

Izskaidrojiet daļas, kas svarīgas bērna ikdienā. Demence ir slimība, kas var mainīt to, kā cilvēks atceras, domā vai sazinās. Tā nav lipīga, un bērns to nav izraisījis. Alcheimera asociācija norāda, ka bērni var baidīties saslimt ar demenci vai vainot sevi, kad pieaugušie ir satraukti. Atbildiet uz šīm bailēm tieši.

Esiet godīgi par to, ko zināt un ko nezināt. Varat izskaidrot, ko ģimene ir pamanījusi, kādu palīdzību cilvēks saņem un kādi plāni var ietekmēt bērna rutīnu. Nesolieties, ka cilvēks kļūs labāks, ka nekas nemainīsies vai ka zināt, kad izmaiņas notiks. Ja nezināt atbildi, sakiet to un piedāvājiet kopā meklēt uzticamu informāciju.

Bērnam var būt vajadzīgs dzirdēt to pašu skaidrojumu vairāk nekā vienu reizi. Tas ir normāli. Atstājiet vietu, lai bērns varētu vēlreiz jautāt vēlāk, un pārbaudiet, ko viņš ir sapratis, nepārvēršot sarunu testā. Ja bērns lieto citus vārdus slimībai, vispirms uzklausiet un tad maigi piedāvājiet skaidrus vārdus, ko viņš var lietot.

Kā atbildēt uz grūtiem jautājumiem?

Atbildiet uz bažām zem jautājuma, tad sniedziet skaidrāko godīgo atbildi, ko varat. Turiet to īsu un neaizpildiet detaļas, kuras nezināt.

• „Vai es to varu saslimt?” Atbildiet nē: demence nav lipīga. Bērns var turpināt pavadīt laiku ar cilvēku.
• „Vai es to izraisīju?” Nomierinājiet, ka slimību nav izraisījis nekas, ko bērns ir teicis vai darījis.
• „Kāpēc vectēvs mani sauc citā vārdā?” Paskaidrojiet, ka demence var mainīt to, kā cilvēks atceras vārdus. Tā nav bērna vaina, un viņš varbūt nedara to, lai sāpinātu.
• „Vai es arī saslimšu?” Nespekulējiet par vienas personas nākotni. Ģimenes risks ir atkarīgs no veida un vēstures. Ja ir konkrētas bažas par mantotu formu, jautājiet cilvēka ārstam, vai ģenētikas speciālists var palīdzēt.
• „Vai viņa kļūs labāka?” vai „Vai viņa nomirs?” Nesolieties iznākumu vai laika grafiku. Pastāstiet bērnam, ko aprūpes komanda ir teikusi, ja ģimene vēlas to dalīties, un izskaidrojiet, kad atkal runāsiet.
• „Vai viņš joprojām mani mīl?” Nepadariet bērnu atbildīgu par to, lai pierādītu atbildi. Varat teikt, ka attiecības ir svarīgas, un meklēt ērtu veidu, kā pavadīt laiku kopā tagad.

Ir pareizi pauzēt, ja jautājums šķiet pārāk liels. Pasakiet bērnam, kad atgriezīsieties pie tā, un tad atgriezieties. Mierīgs, godīgs „Es vēl nezinu” ir noderīgāks par pārliecinātu minējumu.

Kā palīdzēt, nepadarot bērnu par aprūpētāju?

Piedāvājiet saziņu pēc izvēles. Ja gan bērns, gan cilvēks to vēlas, viņi var kopā klausīties pazīstamu mūziku, skatīties fotogrāfijas, zīmēt, lasīt vai dalīties vienkāršā mājas aktivitātē. Mūsu atmiņu stāstīšanas rokasgrāmata un mūzikas rokasgrāmata sniedz idejas. Sekojiet gan cilvēka, gan bērna reakcijām; ir labi apstāties, mainīt aktivitāti vai apciemot vēlāk.

Aprūpes un drošības atbildība paliek pieaugušajiem. Bērns var izvēlēties uzlikt uzkodu vai atnest grāmatu, bet nevajadzētu būt atbildīgam par uzraudzību, zālēm, personīgo aprūpi, vizītēm vai ārkārtas situācijām. Nenorādiet, ka apmeklēšana, palīdzība vai uzturēšanās tuvumā ir bērna pienākums. Dementia Australia rokasgrāmata brīdina ģimenes cienīt jauniešu robežas un viņu vajadzību palikt bērniem.

Aizsargājiet laiku, kas paredzēts tikai bērnam. Turiet skolu, draudzības, hobijus un ģimenes rutīnu pēc iespējas stabilu. Ja aprūpe maina šos plānus, paskaidrojiet, kāpēc, un meklējiet citu pieaugušo, kas var palīdzēt saglabāt bērna aktivitāti vai izbraukumu. Aprūpētāja pašaprūpes rokasgrāmata aptver veidus, kā lūgt citus pieaugušos dalīties atbalstā.

Pirms stāstāt skolotājam, treneram vai citam pieaugušajam, iesaistiet bērnu lēmumā, cik vien tas ir piemēroti. Viņš var vēlēties, lai viens uzticams cilvēks zina, vai var vēlēties pagaidīt. Ja dalāties ar informāciju, vienojieties, ko teikt un kas jāpaliek privātam.

Kad meklēt papildu atbalstu?

Jautājiet, kā bērnam klājas laika gaitā, nevis tikai uzreiz pēc diagnozes. Daži bērni runā atklāti; citi izrāda satraukumu caur izmaiņām miegā, skolā, draudzībās vai uzvedībā. Šīm izmaiņām var būt daudz cēloņu, un tās neapliecina, ka bērnam nepieciešama diagnoze. Uzklausiet un jautājiet, kāds atbalsts palīdzētu.

Ja bērns vēlas, lai ar kādu ārpus ģimenes var runāt, apsveriet uzticamu skolotāju, skolas psihologu, pediatru vai bērnu garīgās veselības speciālistu. Pirms sazināties ar skolas personālu par diagnozi, ja iespējams, pajautājiet; bērns var vēlēties piedalīties šajā sarunā. Ģimenēm, kurās demence sākusies agrīnā vecumā, var būt vajadzīgs atbalsts arī darbam, skolai un mainīgajām ģimenes lomām.

Ja neesat pārliecināts, kā paskaidrot kādu konkrētu izmaiņu, lūdziet padomu cilvēka aprūpes komandai vai demences organizācijai. Bērnam nav vajadzīgas perfektas atbildes no jums. Viņam vajag godīgu informāciju, iespēju vēlreiz jautāt un pieaugušos, kas turpina būt blakus.