Kad ģimene nesaskaņojas par aprūpi demences gadījumā

Kad ģimenes loceklim ir demence, radinieki var nesaskaņoties par drošību, aprūpi vai nākotni. Viens var redzēt ikdienas grūtības; cits var apmeklēt retāk vai atcerēties cilvēku tādu, kāds viņš bija pirms slimības. Nauda, attālums, darbs un ģimenes lomas var radīt papildu spiedienu. Konflikts ir sāpīgs, bet pats par sevi nepierāda, ka kāds rūpējas mazāk.

Alzheimer’s Association ceļvedis par ģimenes konfliktiem iesaka klausīties bez vainas meklēšanas, apspriest konkrētus aprūpes uzdevumus un atgriezties pie sarunas, kad mainās vajadzības. Dementia Australia arī norāda, ka ģimenes var nesaskaņoties par aprūpes lēmumiem un var vajadzēt ārēju atbalstu. Šis ceļvedis piedāvā veidu, kā runāt; tas neatrisina juridiskās pilnvaras un nelemj, kāda aprūpe ir pareiza konkrētam cilvēkam.

Kā saglabāt cilvēku sarunas centrā?

Jautājiet cilvēkam ar demenci, kas viņam ir svarīgs un kā viņš vēlas būt iesaistīts. Diagnoze neatņem viņam vietu sarunās par ikdienas dzīvi. Jautājiet, ko viņš vēlas iekļaut un kādu informāciju ir ērti kopīgot. Ja viņam vajag palīdzību izteikt vēlmi, dodiet laiku un apspriediet vienu izvēli vienlaikus.

Ceļvedis par pirmajiem soļiem pēc diagnozes sniedz idejas, kā iesaistīt cilvēku nākotnes plānošanā. Ja cilvēks ir izvēlējies kādu, kas palīdz lēmumos, iekļaujiet šo personu sarunā, cienot cilvēka privātumu un vēlmes. Ja ģimenes locekļi nesaskan par juridiskām lēmumu pilnvarām, jautājiet kvalificētam vietējam speciālistam, nevis minējiet.

Kā sākt ģimenes sarunu?

Ja iespējams, izvēlieties mierīgu laiku, pirms ir radusies krīze. Izvēlieties vienu tēmu sarunai, piemēram, kas var nogādāt cilvēku pie ārsta vai kā sarīkot nākamo vizīti. Ja jāapspriež garš sarakstu ar grūtiem lēmumiem, visiem var būt grūtāk uzklausīt.

Pirms sarunas uzrakstiet, ko esat redzējis un ko pieņemat. Piemēram, „Tētis šomēnes nokavēja divas vizītes” ir konkrēts novērojums. „Tētis vairs nevar tikt galā ar neko” ir plašs secinājums, kas var neatspoguļot viņa spējas vai vēlmes.

Dodiet katram iespēju paskaidrot, par ko viņš uztraucas. Klausieties, nepārtraucot, neapvainojot un nesalīdzinot, cik daudz katrs palīdz. Cilvēks, kas dzīvo tālu, var neredzēt ikdienas vajadzības; cilvēks, kurš nodrošina lielāko daļu aprūpes, var būt noguris. Abas pieredzes ir svarīgas, pat ja tās noved pie atšķirīgiem viedokļiem.

Ko apspriest sanāksmē?

Turiet sarunu praktisku. Īsa darba kārtība var palīdzēt ģimenei aiziet ar skaidru nākamo soli:

Ja jautājumam nepieciešams medicīnisks padoms, pierakstiet jautājumu un uzdodiet to aprūpes komandai. Ceļvedis par ārsta vizīti palīdz sagatavoties šai sarunai. Strīdus par juridiskiem dokumentiem, pabalstiem vai līgumiem atstājiet kvalificētiem speciālistiem, kas pazīst vietējos noteikumus.

Kā taisnīgi sadalīt aprūpes uzdevumus?

Taisnīgs ne vienmēr nozīmē vienādi. Alzheimer’s Association iesaka sastādīt uzdevumu sarakstu, kurā iekļauts laiks, nauda un pūles, ko katrs prasa. Pēc tam jautājiet, ko katrs vēlas un reāli var paveikt.

Daži var palīdzēt ar regulārām vizītēm vai personīgo aprūpi. Citi var labāk tikt galā ar vizīšu plānošanu, transportu, maltītju piegādi, dokumentiem vai iknedēļas sazvanīšanos. Radinieks, kas dzīvo tālu, joprojām var koordinēt zvanus, meklēt vietējos pakalpojumus vai organizēt piegādes, ja cilvēks to piekrīt. Mūsu ceļvedis par aprūpi attālumā sniedz plašāku plānu lomām, atjauninājumiem un vizītēm.

Vienojušies uzdevumus ierakstiet kopīgā kalendārā vai rakstiskā sarakstā. Iekļaujiet, kas ir atbildīgs, cik bieži un ar ko sazināties, ja plāni mainās. Pārskatiet sarakstu, ja mainās kāda cilvēka veselība, darba grafiks vai aprūpes iespējas. Ceļvedis par aprūpētāja pašaprūpi aptver veidus, kā lūgt citiem palīdzēt.

Ko darīt, ja joprojām nesaskanam?

Atgriezieties pie tā, kas ir zināms, ko cilvēks vēlas un kurš jautājums paliek neatrisināts. Iespējams, viņus visus nevarēs noregulēt vienā sanāksmē. Vienojieties par vienu drošu un pieņemamu rīcību tagad un nosakiet laiku, kad atgriezties pie lielāka lēmuma.

Ja radinieki nesaskan par pārvietošanos, pirmais solis lai ir informācijas vākšana, nevis balsošana „jā” vai „nē”. Jautājiet, kāds atbalsts mājās trūkst, ko cilvēks dotu priekšroku un kuras iespējas ģimene vēlas izpētīt. Apmeklējums aprūpes mājā vai saruna ar mājas aprūpes sniedzēju var palīdzēt lēmumam, neuzliekot cilvēkam pārvākties. Ceļvedis par pansionāta aprūpi sniedz jautājumus, lai salīdzinātu iespējas.

Ja spriedze turpinās, lūdziet palīdzēt uzticamai trešajai personai. Atkarībā no jautājuma tā var būt cilvēka ārsts, sociālais darbinieks, konsultants, starpnieks vai garīgais vadītājs. Atbalsta grupa var dot radiniekiem vietu, kur runāt ar cilvēkiem, kas piedzīvo līdzīgas pārmaiņas. Medicīniskos, juridiskos vai finanšu jautājumos profesionāls padoms ir īpaši svarīgs.

Ja ģimenes konflikts ietekmē cilvēka drošību vai aprūpi, sazinieties ar kvalificētu vietējo pakalpojumu. Nepieļaujiet, ka cilvēks paliek strīda vidū. Ja draud tūlītējs apdraudējums, izmantojiet vietējos ārkārtas dienestus.

Ģimenes ne vienmēr vienosies, un viena saruna var neatrisināt problēmu. Turpiniet klausīties cilvēku, dodiet skaidrus solījumus un lūdziet palīdzību, pirms viens radinieks visu nes viens pats.